Tad devos uz Kreicburgu:, gribēdama pēc ilgiem laikiem apmeklēt brāli un māsas. Bet turp e.s nenokļuvu. Braucot caur Rīgu, uz dažām dienām apmelos pie kādas savas draudzenes no Tērbatas apvidus. Tā bija precējusies un ar savu vīru Štolcu dzīvoja Rīgā. Tais dienās pie viņiemi viesojās pilsētas sekretārs Morics. Tam es ļoti iepatikos, un viņš mani bildināja. Man pret viņu gan nekādas mīlestības nebija, jo viņš bija par maini divreiz vecāks, — varēja būt mans tēvs. Bet pretīgs arī viņš man nebija. Es viņu neatraidiju un dlrīz kļuvu viņa sieva. Varbūt tas nebija labi. Bet kalpones stāvoklis ir visai grūts, sevišķi, kad nav pastāvīgas vietas. Dodama jā-vārdu, zināms, va- dijos no materiāliem ieskatiem. Bet sadzīvojām kopā tikai pāris gadus. Tagad viņš miris, un es — atraitne. Tomēr nevarui liegt viņa piemiņai savu pateicību, jo viņš pret mani izturējās ļoti labi.
Tā nobeidza stāstīt Elizabete.
Viņi tā tika viens otram arvien tuvāki.
Un pavasarī, kad kokiem brieda rūsganzeltīti umpuri, viņi sajuta, ka arī viņu krūtīs briest ādas saldas jiitas, kas ar neatturamu varu tos velk vienu pie otra.
Svētdienā pēc Lieldienām Rābe lūdza Elizabetei atļauju apciemot to viņas dzīvoklī. Tā kā Morica kundzei pēc vīra nāves bija atļauts pilsētas dzīvoklī palikt tikai puisgadu, tad viņa — lai lētāk varētu pārdzīvot — bija noīrējusi mazu istabiņu pie Štolca kundzes, savas draudzenes.