Nelaiķis vīrs bija bijis vientulis, bez tuviem radiem. Viņa atstātā iedzīve — mēbeles, grāmatas, apģērbi — pārgāja atraitnes īpašumā. Bija viņš atstājis arī mazu summiņu naudas. Tā tad.iagaidām jaunā atraitne varēja pārlikt bez lielām rūpēm. Taču klāt nekas nenāca, bet mantotie līdzekļi ar katru dienu gāja mazumā.
Elizabete saprata, ka jāmeklē kādai nodarbošanās, lai neiestigtu trūkumā. Bez tam bezdarbība viņu nospieda. Mājā gan viņa strādāja rokdarbus. Bet tas īstenībā bija tikai laika kavēklis. Peļņa, ko šie rokdarbi atmeta, bija niecīga. Bez tam viņa palīdzēja savai draudzenei mājas darbos — mazgāt veļu, apkopt viņas mazo meitiņu un _j.ni līdzīgi.
Elizabete jau klaušināja pēc dienestvietas. Bet nekas labs nebija dzirdams. Piedāvātās vietas tai nepatika. Vajadzība vēl nebija pārāk liela. Tāpēc viņa nesteidzās.
Bet nu gan bija laiks par to parūpēties. Tikai vēl iepriekš vajadzēja noskaidrot kādu apstākli, lai tad zinātu kā rīkoties.
Kādā dienā, kad atkal abi satikās, kvārti r- meiistars lūdza Morica kundzi pie sevis. Viņa tur vēl ne reizes nebija bijusi, tāpēc sacija:
— Pateicos par pagodinājumu, bet…
— Bet nākt jūs negribat? — pārtrauca viņu Rābe.
Pacēlusi savas brūnās acis un ar lielu) sirsnību uzlūkodama brašo virsnieku, -viņa paskaidroja:
— Es gribētu gan labprāt jūsu lūgumu izpildīt, bet nezinu vai tas būs ērti? Jūs taču dzīvojat kā puiša cilvēks. Ja būtu dzīvs mians vīrs, kopā ar viņu es varētu aiziet. Bet tagad man vienai apmeklēt neprecēta vīrieša dzīvokli būtu neveikli. Tas varētu sacelt par mani nepatīkamas valodas.