—    Es jau par to esmu domājis. Tāpēc es uz lūdzu arī dažus sava pulka virsniekus ar viņu sievām. Un nu, kad jūs to zināt, — vai nāksiet?

—    Ja tā, tad labi. es aiziešu.

—    Pateicos, — silti noteica virsnieks un no- skūpstija viņai roku, no kā Elizabete pietvīka sārta. Tobrīd viņa bija tik daiļa, ka Rābe neva­rēja no viņas acis atraut.

Debesbraukšanas dienā, kad Rābe svinēja sava a-irsniekdienesta desmit gadu: atceri, viesības viņa dzīvoklī noritēja visai jautri.

Nespēdams savas jūtas savaldīt, kvartirmeis- tars atrada turpat izdevīgu brīdi jauno atraitni bildināt. Un Elizabete Šo bildinājumu pieņēma.

Saprotams, ka tagad viņai vairs dienesta ne­vajadzēja meklēt, jo turpmāk tai būs savs apgād­nieks.

Nevilcinot lietu garumā, pēc dažām, nedēļām viņi salaulājās, jo sēru gads bija pagājis. Rābe gribēja sarīkot plašākas kāzas, bet Elizabeete at­rada to par nevajadzīgu.

—   Ko tur lieki tērēties!. Es arī neesmu jau­nava, bet atraitne.

—    Tu man esi simtkārt mīļāka kā jebkura jaunava. Bet. es tev piekrītu. Lai notiek kā tu gribi. Salaulāsimies klusībā.

Tā arī izdari ja Laulībā® bija tikai nepie­ciešamie liecinieki — no līgavas puses viņas dzī­vokļa saimnieki Štolci, no līgavaiņa puses — tie paši viņa biedri — virsnieki ar savām laulātām draudzenēm, kas bija pie Rābes viesojušies De­besbraukšanas dienā.