Pēc laulību akta tie bija uzlūgti uz pusdienām. Mielasts pagāja ļoti patī­kami. Pēc tam viesi, novēlējuši jaunajam pārim laimīgu kopdzīvi, izklīda. Jobans un Elizabete pirmo reizi kā vīrs un sieva palika divatā.

Visai savādi tagad jutās Elizabete. Pavisam citādāk nekā pirms trīs ar pus gadiem, kad bija roku sniegusi vecajam Moricam. Toreiz nekāds sevišķs prieks viņu nebija saviļņojis. Turpretim tagad: viņas sirds bangoja laimes jūtās. Vēl lai­mīgāks bija jaunais vīrs, atklājis savā sievā kaut ko tādu. ko viņš nekādā ziņā alrasi nebija cerējis.

II

Savu siržu vienības ziedu mēnešus jaunais Jāris pavadija visjaukākā saskaņā. Neviens mā­konītis neapēnoja viņu līksmes debesis. Aizejot ikrītus dienesta darīšanās, jaunais vīrs sievu sir­snīgi noskūpsti ja. Sieva to negribēja va]ā laist 110 saviem apkampieniem.. Bet pārnākot, viņš iau zināja, ka karsti mīļotā dzīves biedrene tam būs sagatavojusi gardas pusdienas. Izrādijās, ka Elizabete ir teicama saimniece. Pat no vienkār­šākajiem produktiem viņa mācēja pagatavot tik garšīgus ēdienus, ka bija ko brīnīties.

—    Kas tevi māci ja tik labi vārīt un cept? — vīrs kādreiz ievaicājās. — Tavi gatavotie ēdieni paši mutē izkūst.