Tēvs Rubo pieklājīgi palocījās un apsēdās. Viņš bija ļoti savaldīgs cilvēks un iemācījies nogaidīt savu reizi.
Vortons piestūma otru ķeblīti, apsēdās Greisai līdzās un saņēma viņas roku savējā.
— Tātad tu mīli mani un gribi aizvest no šejienes?
Viņas sejā atspoguļojās šā cilvēka miers; pie viņa pleca
tā drīkstēja balstīties, patvērumu meklējot.
— Mīlulīt, vai tad tu neatceries, ko es pirmīt teicu? Protams, es …
— Bet vai tad tu vari? Kā ar zelta skalošanu?
— Ko tu bēdā par to! Es varu visu nodot nu kaut vai. āre, tēva Rubo ziņā, uzticēt viņam zelta smilšu nogādi sabiedrības bankā.
— Ja tā padomā … Es viņu nekad vairs neredzēšu …
— Tā būs svētlaime.
— Un aizbraukt… Ai, Klaid, es nevaru! Nespēju!
— Nomierinies! Protams, tu vari. Ļauj tikai man sastādīt plānu. Tātad, tikko būsim sakravājuši kādas nedaudzas mantiņas, mēs dosimies ceļā un …
— Bet ja nu viņš pēkšņi atgriežas?
— Es viņam salauzīšu visus …
— Nē, nē! Tikai ne kautiņu, Klaid! Apsoli man to!
— Labs ir! Es tikai pateikšu saviem strādniekiem, lai izsviež viņu no mana iecirkņa. Tie redzēja, kā viņš ar tevi apgajās, un ne visai viņu mīl.