— Nedari tā! Sāpes viņam nedrīkst nodarīt.
— Nu ko tad? Ļaut, lai viņš nāk tik iekšā un aizved tevi sev līdzi manu acu priekšā?
— Nē-ē, — viņa pa pusei nočukstēja, maigi paglāstī- dama viņa roku.
— Tad ļauj man rīkoties un neraizējies. Pieraudzīšu, ka sāpes viņam netiks nodarītas. Viņš jau nu gan daudz tika bēdājis par to, vai tev sāp vai ne! Mēs nemaz ne- iegriezīsimies Dausonā. Aizsūtīšu turp vēstuli kādiem puišiem, lai sagatavo laivu un stumj pa Jukonu uz augšu. Mēs pāriesim pāri kalniem un ar plostu brauksim pa Indiāņu upi tiem pretī. Tad …
— Un tad?
Greisas galva atdusejas uz Vortona pleca. Balsis tiem dūdoja tik maigi, ka ik vārds šķita glāsts. Priesteris sāka nemierīgi rozīties uz krēsla.
— Un tad? — viņa atkārtoja.
— Nu, tad mēs ar kārti stumsim laivu augšup, tikai augšup un augšup, pārvilksim to pār Baltā Zirga krācēm un Šķirsta aizu.
— Jā, un?
— Un tad pa Sešdesmitās Jūdzes upi; un tad nāks ezeri — Cilkuts, Daija — un tad Sāļie Ūdeņi.
— Bet, mīļais, es neprotu rīkoties ar kārti.
— Ak tu zostiņa! Es sadabūšu Sitku Cārliju, viņš zina, kur ir izbraucams ūdens un kur vislabāk ierīkot apmetnes, un, kaut gan indiānis, viņš ir vislabākais ceļabiedrs, kādu vien pazīstu. Tev cits nekas nebūs jādara kā vien jāsēž laivas vidū, jādzied dziesmiņas, jātēlo Kleopatra un jākaro ar… ak nē, mums laimēsies: moskītiem vēl par agru.