— Un tad, manu Antonij?
— Un tad — tvaikonis, Sanfrancisko un visa plašā pasaule! Nekad vairs neatgriezīsimies šajā nelietīgajā caurumā. Padomā vien! Visa pasaule — un mums tikai atliek izvēlēties, uz kurieni! Es te visu izpārdošu. Mīļā, mēs taču esam bagāti! Voldvorta sindikāts dos man pusmiljonu par to vien, kas te palicis zemē, un divreiz tik daudz man ir izraktajā iezi līdz ar noguldījumu Klusā okeāna sabiedrībā. Tūkstoš deviņsimtajā gadā mēs aizbrauksim uz Parīzi, uz Vispasaules izstādi. Aizbrauksim kaut vai uz Jeruzalemi, ja vien tu gribi! Nopirksim pili Itālijā, un tur tu varēsi tēlot Klcopatru pēc sirds patikas. Nē, tu būsi Lukrēcija, Akteja [6] — viss, kā vien tavai sirsniņai iekārosies. Tikai tu nedrīksti, tu nekādā ziņā nedrīksti…
— Cēzara sieva stāv ārpus aizdomām!
— Protams, bet…
— Bet es nebūšu tava sieva, mīļais, vai ne?
— To es nedomāju.
— Bet tu mani mīlēsi tikpat stipri un nekad pat neiedomāsies… ai nē! Tu būsi tāds pats kā citi vīrieši; es tev apnikšu un … un …
— Kā tu drīksti tā runāt? Es …
— Apsoli man!
— Jā, jā, apsolu!
— Pārāk viegli tu apsoli, mīļais, — kā tad tu vari zināt? Un kā es varu zināt? Es tev spēju dot tik maz, tomēf man tas ir tik daudz. Ai, Klaid! Apsoli man, ka nekad …
— Nomierinies! Tu nedrīksti jau tagad sākt šaubīties. Tu taču zini — «līdz nāve mūs šķirs»!