— Iedomājies! Es taču reiz jau solijos to — viņam… Un tagad?
— Tagad tu, manu dārgumiņ, vairs nedrīksti ne par ko raizēties. Es, protams, nekad, nekad nebeigšu tevi mīlēt un …
Un pirmo reizi lūpas ietrīcējās pret lūpām. Tēvs Rubo bija visu laiku pa logu vērojis ceļu, bet pēdīgi vairs nevarēja panest sasprindzinājumu. Viņš nokāsējās un pagriezās atpakaļ.
— Nu ir jūsu kārta, tēvs! — Vortona seja liesmoja pirmā glāsta ugunīs. Viņa balsī zvanīja līksme, kad viņš atteicās no vārda citam par labu. Par iznākumu viņš nešaubījās. Arī Greisa ne, jo uz viņas lūpām rotājās smaids, kad viņa paraudzījās priesterī.
— Mans bērns, — priesteris iesāka, — mana sirds asiņo par jums. Tas ir skaists sapnis, kas nevar piepildīties.
— Kāpēc ne, tēvs? Es taču esmu ar mieru.
— Jūs nezināt, ko jūs darāt. Jūs nedomājat vairs par zvērestu, ko dieva priekša esat devusi cilvēkam, kurš ir jūsu vīrs. Mans pienākums ir jums izskaidrot, cik šāds solījums svēts.
— Bet ja es to saprotu un tomēr atsakos no zvēresta?
— Tad dievs …
— Kura dievs? Manam vīram ir savs dievs, kuru es nevēlos pielūgt. Un tādu laikam ir daudz.
— Bērns! Ņemiet šos vārdus atpakaļ! Jūs taču nemaz tā nedomājat! Es saprotu. Arī man ir bijuši šādi brīži. — Uz mirkli priesteris atkal bija dzimtajā Francijā, un starp viņu un pretimsēdošo sievieti kā miglā aizslīdēja domīga seja ar skumjām acīm.