— Tēvs, vai tad dievs mani ir pametis? Es neesmu grēcīgāka par citām sievietēm. Daudz ciešanu esmu piedzīvojusi ar savu vīru. Kāpēc tām vajadzētu būt vēl lielākām? Kāpēc es nedrīkstu tvert pēc laimes? Es nevaru, negribu atgriezties pie viņa!
— Jūs drīzāk esat pametusi savu dievu. Griezieties atpakaļ! Noveliet savu nastu uz viņa pleciem, un tumsībā atausīs gaisma. Ak, mans bērns …
- — Nē! Tam nav nekādas nozīmes. Kā esmu savu gultu klājusi, tā man jāguļ. Es iešu uz priekšu. Un, ja dievs mani sodīs, gan jau kaut kā pārcietīšu. Jūs to nespējat saprast. Jūs neesat sieviete.
— Mana māte bija sieviete.
— Bet…
— Un Kristus ir dzimis no sievietes.
Viņa neatbildēja. Iestājas klusums. Vortons nepacietīgi plucināja ūsu, vienu aci nenolaizdams no ceļa. Greisa atbalstīja elkoni pret galdu, un viņas seja pauda apņēmību. Smaids taja bija izzudis. Tēvs Rubo mainīja taktiku.
— Vai bērni jums ir?
— Kādreiz es tā vēlējos… bet tagad… nē, nav. Priecājos par to.
— Un māte?
— Ir.
— Vai viņa jūs mīl?
— Jā, — Greisa atbildēja čukstus.
— Un brālis? … Taču tas nav svarīgi, viņš ir vīrietis. Bet rnāsa?
Ar drebošu galvu viņa pamāja — jā.
— Vai jaunāka par jums? Daudz?