— Septiņus gadus.
— Vai jūs visu esat labi pārdomājusi? Par viņām? Par jūsu māti? Un jūsu māsu? Viņa stāv uz sievietības sliekšņa, un jūsu neprātīgā rīcība viņai var daudz ko nozīmēt. Vai jūs spētu iet viņai klāt, ieskatīties viņas jaunaja, svaigajā sejiņā, saņemt viņas roku, pieglaust savu vaigu viņējam?
Priesterim runājot, Greisas smadzenēs cita pēc citas uzplauka tik spilgtas atmiņu vīzijas, ka viņa iekliedzās:
— Nevajag, nevajag! — un atrāvās kā suns, kas redz pātagu.
— Bet reiz jums ar to visu būs jāsaduras aci pret aci; tad jau labāk darīt to tūdaļ.
Priestera acīs, kuras Greisa neredzēja, spulgoja dziļa līdzcietība, bet viņa saspriegtā seja ar trīsošiem muskuļiem palika nepielūdzama. Greisa pacēla galvu, kas bija noslīgusi uz galda malas, ar varu nomāca asaras un centās savaldīties.
— Es aizbraukšu projām. Viņas mani nekad vairs neredzēs un tā ari aizmirsīs. Es viņām būšu tikpat kā mirusi. Un … un es braukšu iīdzi Klaidam — šodien pat.
Šķita, ka saruna beigusies. Vortons paspēra soli uz priekšu, bet priesteris ar rokas mājienu viņu atturēja.
— Vai jūs gribējāt bērnus?
Galvas mājiens klusējot.
— Un jūs lūdzāt dievu, lai tos iemantotu?
— Daudz reižu.
— Bet vai esat padomājusi, — ja nu jums tagad būs bērni? — Tēva Rubo acis uz mirkli pievērsās vīrietim pie loga.