Sievietes sejai pārslīdēja prieka stars. Bet tai pašā bridi viņa atģidās, ko tas īsti nozīmē. Viņa kā lūgdamās pacēla roku, bet priesteris turpināja:
— Vai varat iztēloties nevainīgu bērniņu savās rokās? Puisēnu? Pret meiteni pasaule nemēdz būt tik cietsirdīga. Piens jūsu krūtīs pārvērtīsies par žulti. Vai jūs spētu būt lepna un laimīga par savu puisēnu, raugoties citos bērnos?
— Ai, jel apžēlojieties! Beidziet!
— Tēvu grēki tiek …
— Nevajag, nevajag! Es iešu atpakaļ. — Viņa jau bija kājas.
— Bērns augs, nezinādams ļauna, līdz kādu dienu pasaule viņam sviedīs acīs kaunpilnu vārdu!
— Ak mans dievs, mans dievs!
Sieviete noslīga ceļos uz grīdas. Priesteris nopūtas un atkal piecēla viņu. Vortons gribēja traukties pie tās, bet Greisa ar rokas mājienu viņu atraidīja.
— Nenāc man klāt, Klaid! Es eju atpakaļ. — Asaras straumēm plūda par viņas vaigiem, bet viņa pat nepūlējās tas noslaucīt.
— Pēc visa, kas še noticis? Tu to nedrīksti! Es tevi nelaidīšu!
— Nepieskaries man! — Viņa trīcēdama atvairijās.
— Nelaidīšu! Tu esi mana! Vai dzirdi? Tu esi mana! — Tad viņš apcirtās pret priesteri. — Kāds es biju nelga, ļaudams jums te luncināt jūsu neganto mēli! Pateicieties savam dievam, ka neesat vienkāršs cilvēks, jo citādi es … Nu jā, priesterim taču jaizmanto savas tiesības, vai ne? Nu, jūs esat tās izlietojis. Tagad ārā no manas mājas, citādi es aizmirsīšu, kas jūs esat.