Tēvs Rubo palocījās, saņēma sievieti aiz rokas un devās uz durvīm. Taču Vortons aizstajās tiem ceļā.
— Greisal Tu teici, ka mīli mani?
— Teicu.
— Un tu mīli vēl tagad?
— Mīlu.
— Saki to vēlreiz!
— Mīlu tevi, Klaid, milu.
— Redziet nu, priesteri! — viņš izsaucās. — Jūs pats dzirdējāt, un jūs viņu ar šādiem vārdiem uz lūpām gribat sūtīt atpakaļ pie vīra dzīvei vienos melos, dzīvei ellē?
Tēvs Rubo piepeši iebīdīja sievieti dibenistaba un cieši aizvēra durvis. — Ne vārda! — viņš pačukstēja Vorto- nam, steigšus atsēzdamies uz ķeblīša un pieņemdams vienaldzīgu izskatu. — Lieciet vērā: viņas dēļ! — viņš piebilda.
Visā istabā atbalsojās skarbi klaudzieni aiz durvīm, tad aizšaujamais pacēlās un ienāca Edvins Bentems.
— Vai manu sievu neesat redzējuši? — viņš iejautājās, tikko sveiciena vārdi bija apmainīti.
Abi noliedzoši pakratīja galvu.
— Es redzēju viņas pēdas vedam lejup no mūsu būdas, — Edvins Bentems piesardzīgi turpināja, — un uz lielā ceļa tās izbeidzas tieši pretī jūsējai.
Viņa klausītāji rādīja garlaikotas sejas.
— Un es … es nodomāju …
— Ka viņa ir šeit! — Vortons ierēcās.
Priesteris ar skatienu viņu apklusināja. — Vai jūs, mans dēls, redzējāt, ka viņas pēdas ved tieši uz šo būdu? — Apķērīgais tēvs Rubo! Viņš taču bija papūlējies tās rūpīgi nomīdīt, kad pirms stundas pats nāca pa šo stidziņu.