Beidzot viņš nonāca līdz Tempļa bāram. Līdzšinējos klaiņojumos Toms vēl nekad nebija bijis tik tālu šajā vir­zienā. Kādu brīdi viņš apstājās it kā apdomādamies, bet tad nogrima atkal agrākos sapņos un klejoja tālāk. Drīz viņš at­radās jau aiz Londonas vaļņiem. Tajā laikā Strenda jau vairs nebija lauku ceļš un pat tika dēvēts par ielu, lai gan tā bija diezgan dīvaina iela. Gar vienu pusi tai stiepās gandrīz ne­pārtraukta namu rinda, kamēr gar otru pusi tālu cita no citas paklaidus stāvēja bagātnieku pilis ar milzīgiem, grezniem dārziem, kas sniedzās līdz pašai upei. Tagad no šiem dār­ziem vairs nav ne vēsts, tie visi akrs pēc akra pieblīvēfi drūmiem akmens un ķieģeļu namiem.

Toms nonāca līdz Ceringa ciemam un nosēdās atpūsties pie skaista krusta, ko senos laikos bija uzcēlis savas mirušās laulātās draudzenes piemiņai kāds karalis. Tad viņš atkal laiski devās tālāk pa skaisto, kluso ceļu, nogāja gar lepno kardināla pili un tuvojās citai — vēl staltākai un lieliskākai Vestminsteras pilij. Gluži pārsteigts, acis iepletis, Toms ska­tījās uz šo arhitektūras brīnumu, uz daudzajām piebūvēm un drūmajiem torņiem un tornīšiem, uz augstajiem akmens vār­tiem ar zeltītiem stieņiem, uz veselu rindu milzīgo granīta lauvu un citiem Anglijas karaļa varas un varenības atribū­tiem un simboliem. Vai tiešām tagad piepildīsies viņa karstākā vēlēšanās? Tā taču bija karaļa pils! Vai tiešām nevar gadī­ties, ka debesis būs žēlīgas un viņam izdosies redzēt princi — īstu, dzīvu princi?