Zeltīto vārtu abās pusēs kā akmens tēli stāvēja divi sargi, cienīgi, nekustēdamies, no galvas līdz kājām iekalti spožās tērauda bruņās. Goddevīgā attālumā no viņiem pūlītī slaistījās laucinieki un pilsētnieki un gaidīja izdevīgu mirkli — kaut ar vienu aci paraudzīties uz kādu no karaļnama locekļiem. Spožas ekipāžas, kurās sēdēja grezni tērpušies kungi, kurus pavadīja tikpat grezni sulaiņi, te iebrauca pils pagalmā, te atkal izbrauca pa citiem zeltītiem vārtiem.
Nabaga mazais skrandainis Toms ar pukstošu sirdi un augošām cerībām lēni un bailīgi virzījās garām sargam, kad pēkšņi aiz apzeltītajiem vārtu stieņiem viņš ieraudzīja skatu, kas tam lika gandrīz iekliegties aiz prieka.
Pagalmā stāvēja daiļš zēns, saulē brūns iededzis, kas liecināja par sporta nodarbībām un spēlēm brīvā gaisā. Viņš bija tērpts dārgakmeņiem rotātā zīdā un atlasā, pie sāniem viņam karājās mazs briljantiem izgreznots zobens un tāds pats duncis. Kājas bija apautas skaistos zābaciņos ar sarkaniem papēdīšiem, bet galvu sedza glīta, koši sarkana cepurīte ar kuplām spalvām, ko saturēja liels, mirdzošs briljants. Zēnam visapkārt stāvēja krāšņi tērpušies kungi, bez šaubām, viņa sulaiņi. Beidzot, beidzot viņš redzēja princi — īstu, dzīvu princi, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu! Beidzot bija piepildījusies ubaga zēna karstākā vēlēšanās!