Toma sirds aiz pārliecīga prieka strauji pukstēja, elpa aizrāvās, acis plati iepletās aiz brīnumiem un ārkārtīgās sajūsmas. Bailes un piesardzība aizmirsās, viņam bija tikai viena vēlēšanās: pieiet princim tuvāk klāt, viņu labi aplūkot. Pats nesaprazdams, ko dara, Toms piespieda seju pie vārtu zeltītajiem stieņiem, bet tajā pašā mirklī viens no sargiem viņu rupji atgrūda nost, tā ka tas kūleņodams atlidoja atpakaļ ciema slaistu un Londonas dienaszagļu ņirdzīgajā barā.
— Otrreiz esi uzmanīgāks, skrandaini! — sargs teica.
Ļaužu barā atskanēja smiekli, paspruka zobgalības. Pēkšņi jaunais princis pietvīkušu seju un dusmīgi mirdzošām acīm metās pie vārtiem un uzkliedza sargam:
— Kā tu drīksti tā izturēties pret nabaga zēnu? Kā tu drīksti būt rupjš kaut pret pašu zemāko mana tēva pavalstnieku? Tūliņ atver vārtus un ielaid viņu!
Vajadzēja redzēt nepastāvīgā ļaužu pūļa sajūsmu! Vajadzēja redzēt, kā cepures lidoja gaisā! Kā ļaudis uzgavilēja, cik vienbalsīgi atskanēja sauciens:
— Lai dzīvo Velsas princis!
Nobijušies sargi pieslēja āvas pie pleca, tūdaļ atvēra vārtus un atkal nostājās, izstiepusies taisni, dodami godu, kad skrandainais Ubagu princis devās Pārpilnības princim pretim.