— Cik tu izskaties noguris! Tu droši vien esi izsalcis? Tev darīja pāri… Nāc man līdzi! — Edvards Tjudors sacīja.
Kāds pusducis klātesošo galminieku metās uz priekšu — dievs zina kādēļ! — laikam lai iejauktos šajā lietā. Taču pietika prinča viena majestātiska rokas mājiena, un viņi apstājās kā pārakmeņoti. Edvards ieveda Tomu pilī greznā istabā, kuru viņš nosauca par savu kabinetu. Pēc viņa pavēles tūdaļ uz galda radās ēdiens, kādu Toms savu mūžu nebija redzējis, vienīgi lasījis par tādu savās grāmatās. Princis ar īsti karalisku izturēšanos un smalkjūtību izsūtīja ārā visus sulaiņus, lai viņi ar savu klātbūni un skatieniem neapgrūtinātu kautro viesi; pats viņš nosēdās Tomam tuvāk un, kamēr tas ēda, sāka viņu izjautāt.
— Kā tevi sauc, zēn?
— Toms Kentijs[3], atļaušos teikt, ser.
— Savāds vārds. Kur tu dzīvo?
— Pilsētā, lūdzu, ser. Atkritumu laukumā, aiz Pudinglei- nas.
— Atkritumu laukums! Pavisam savāds vārds! Vai tev ir vecāki?
— Ne tikai tēvs un māte, ser, bet arī vecāmāte, kuru es nevaru ne acu galā ieredzēt — lai dievs man to piedod! — un divas dvīņumāsas, Nanija un Betija.
— Vai tad tava vecāmāte ar tevi slikti apietas?
— Ne jau ar mani vien, viņa tāda pati pret visiem. Ļoti ļauna vecene, to vien zina kā lamāties un plēsties.