— Kā? Tu gribi teikt, ka viņa tev dara pāri?
— Tikai tad vien nesit, kad guļ vai kad pavisam piedzērusies. Bet, kad atjēdzas, tad sāk dauzīt vēl jo vairāk.
— Tevi sit! — princis iesaucās, un viņa acis nikni uzliesmoja.
— Un kā vēl, atļaušos teikt, ser.
— Sit! Tādu vāju un mazu… Tad dzirdi: viņa šodien pat jau tiks ieslodzīta Tauerā. Karalis, mans tēvs…
— Tu aizmirsti, ser, ka viņa ir zemu ļaužu; Tauers ir cietums augstmaņiem.
— Jā, jā, tas tiesa. Es to pavisam biju aizmirsis. Bet viss viens, gan es viņai izdomāšu kādu sodu. Nu, bet tēvs tev ir labs?
— Ne labāks par vecomāti, ser.
— Laikam visi tēvi vienādi. Manam tēvam arī strauja daba. Roka viņam ļoti smaga, tikai mani viņš nekad neaiztiek, bet lamā gan — bieži lamā, jāatzīstas… Saki — māte tev laba?
— Māte ļoti laba, ser, nekad mani neapbēdina un pāri nedara. Nanija un Betija arī ļoti labas meitenes.
— Cik viņām gadu?
— Piecpadsmit jau pilni, lūdzu, augstība.
— Lēdijai Elizabetei, manai māsai, četrpadsmit gadu, bet mana māsīca, lēdija Greja, manos gados, un abas ļoti skaistas un arī ļoti labas meitenes. Toties mana otra māsa, lēdija
Mērija, ar viņas drūmo seju un… Klausies — vai tavas māsas arī aizliedz savām kalponēm smaidīt, lai viņu dvēseles neietu pazušanā?
— Kalponēm! Vai tad tu domā, ser, ka viņām ir kalpones?