—  Vai tad nav? — princis pārsteigts jautāja, uzlūkodams savu viesi. — Kas tad viņām palīdz vakarā noģērbties? Kas, no rīta pamostoties, apģērbties?

—   Kādēļ tad to vēl? Viņas taču nevar gulēt bez drēbēm kā zvēri!

—   Kā tā, bez drēbēm? Vai tad viņām tik vien ir kā tās, kas mugurā?

—   Kā citādi, augstība? Kam tad viņām vairāk drēbju? Katram taču viens pats ķermenis.

—   Tas tik ir joks! Atvaino, es negribēju tevi apvainot. Klausies, tagad tavām māsām būs daudz, daudz drēbju un kalpotāju. Es pavēlēšu — un mans mantzinis par to parūpē­sies. Nē, nē, nav par ko pateikties, tas ir tīrais nieks. Tu labi proti stāstīt, veikli un brīvi. Vai esi ko mācījies?

—   Nezinu, kā sacīt, ser. Labais Endrū tēvs aiz laipnības man šo to iemācīja no savām grāmatām.

—   Tu proti latīņu valodu?

—   Liekas, ļoti slikti, ser.

—  Mācies gan — tikai no sākuma iet grūti. Grieķu va­loda grūtāka, bet lēdijai Elizabetei un manai māsīcai, liekas,, neviena valoda nav par grūtu. Tev vajadzētu dzirdēt, kā šīs meitenes runā latīniski! Nu, pastāsti man kaut ko par savu Atkritumu laukumu! Vai tev tur labi klājas?

—   Taisnību sakot, iet diezgan jautri, ser, ja neesi izsalcis.. Pie mums nāk leļļu teātris, leijerkastnieki ar pērtiķiem; ak,, cik tie jocīgi, cik smieklīgi apģērbti! Kumēdiņu rādītāji rīko izrā­des, kur paši dzied, kliedz, kaujas un tad visi izliekas par beig­tiem. To visu ļoti interesanti noskatīties, un tas maksā tikai vienu fārtingu, — bet dažreiz gan ļoti grūti tikt pie šī fār- tinga, atļaušos teikt, augstība!