— Pastāsti vēl!
— Mēs, Atkritumu laukuma puikas, reizēm kaujamies pat ar rungām — tāpat kā mācekļi, jūsu augstība.
— Arī man nebūtu nekas pretim, — princis ieteicās mirdzošām acīm. — Pastāsti vēl ko!
— Mēs ejam skrieties, ser, kurš kuru noskries.
— Tas man arī patiktu. Tālāk!
— Vasarā, ser, mēs bradājam pa kanāliem, peldamies upē, bāžam cits citu zem ūdens, šļakstināmies ar ūdeni, nirstam, kliedzam un …
— Es atteiktos no karaļvalsts, lai kaut reizi tā dabūtu papriecāties. Lūdzu, turpini!
— Mēs dziedam un dejojam ap maija kārti Cīpsaidā, spēlējamies smiltīs, pie tam cits citu cenšas ierušināt, dažreiz cepam pīrādziņus no dubļiem — ak, lieliskie dubļi! Visā pasaulē nav nekā skaistāka! Mēs tieši vārtāmies dubļos, ser, lūdzu neņemt par ļaunu, augstība!
— Ak, lūdzams, neatvainojies! Tas ir brīnišķīgi! Ja vien es varētu apģērbt tādas drēbes kā tev, noaut basas kājas un izdzīvoties pa dubļiem kaut reizi, vienu vienīgu reizi, bet tikai lai neviens man to neliegtu un mani nebārtu, — es par to, liekas, pat varētu atteikties no troņa!