— Bet ja es kaut reizi varētu apģērbties tā kā jūsu augstība, tikai reizi, tikai vienu reizi! …
— Ak to tu gribētu? Lai notiek, kā tu gribi! Velc nost savas skrandas, zēn, un apģērb šīs rotas! Tā būs īsa laime, bet tomēr laime! Papriecāsimies, cik ilgi varēsim, bet tad atkal apmainīsimies drēbēm, iekams kāds vēl būs paguvis mūs traucēt.
Dažus mirkļus vēlāk mazais Velsas princis bija ietērpies skrandās, ko sauca par Toma apģērbu, bet mazais Ubagu valsts princis uzvilcis krāšņās prinča drēbes. Abi piegāja pie liela spoguļa, nostājās blakus, un — ak brīnums! — likās, ka viņi nemaz nebūtu apmainījušies drēbēm. Viņi izbrīnā lūkojās viens otrā, tad paskatījās spogulī, tad atkal viens uz otru. Beidzot pārsteigtais princis sacīja:
— Ko tu par to domā?
— Ak, augstība, neprasi, lai atbildu! Manas kārtas cilvēkam neklājas izteikt tādus vārdus.
— Tad es tos pateikšu. Tev ir tādi paši mati un acis, tāda pati balss un kustības kā man, tāds pats augums un stāja, tāda pati seja un sejas izteiksme. Ja mēs abi kaili izietu ārā, neviens neizšķirtu, kurš no mums ir Velsas princis. Tagad, kad es esmu apģērbies tā kā tu, man liekas — es dziļāk sa
jūtu, ko tev vajadzēja izciest, kad šis rupjais kareivis … Paklausies, tev taču ir zilums uz rokas?
— Jā, bet tas ir nieks. Jūsu augstībai būs zināms, ka nabaga sargs …
-— Ciet klusu, tas bija nekrietni un ļauni! — mazais princis iesaucās un piecirta kailo kāju pie zemes. — Ja karalis … Nekusties no vietas, kamēr neesmu atnācis! Es tev pavēlu! ….