Ātri viņš paķēra un noglabāja kādu svarīgu valsts atribūtu, kas atradās uz galda, un, izskrējis pa durvīm, drāzās pāri pagalmam Toma skrandās, pietvīkušu seju un dusmās mirdzošām acīm. Nokļuvis pie lielajiem vārtiem, viņš satvēra vārtu stieņus un, mēģinādams tos paraustīt, uzkliedza:
— Atver vārtus!
Kareivis, kurš Tomam bija pāri darījis, ātri paklausīja un, kad princis, kvēlodams karaliskās dusmās, izskrēja pa vārtiem, iesita viņam tik stipru pļauku, ka tas kūleņodams nokrita zemē.
— Se tev, ubagu suga, par to, ka viņa augstība mani sabāra!
Pūlis ierēcās smieklos. Princis piecēlās no dubļiem un dusmīgi pielēca klāt sargam, kliegdams:
— Es esmu Velsas princis, mana persona ir svēta, un tevi pakārs par to, ka tu uzdrošinājies pielikt man roku!
Kareivis atdeva viņam godu un izsmejoši atteica:
— Sveicinu jūsu karalisko augstību! — tad dusmīgi piebilda: — Vācies projām, trakais lupatlasi!
Ļaužu bars ņirgādamies ielenca nabaga mazo princi un dzina viņu pa ceļu uz priekšu, ūvināja un kliedza:
— Ceļu viņa karaliskajai augstībai! Ceļu Velsas princim!
IV nodaļa PRINČA NEDIENAS SĀKAS
Pēc dažu stundu vajāšanas pūlis kļuva retāks, un beidzot ļaudis atstāja mazo princi vienu. Kamēr zēns vēl spēja nikni pretoties saviem mocītājiem, draudēja viņiem "ar savu karalisko bardzību un deva pavēles ar majestātisku cienību, tikmēr par viņu varēja uzjautrināties. Bet, kad nogurums viņu