piespieda ciest klusu, viņš tiem jau vairs nebija nekas, un tie devās meklēt citur kaut ko interesantāku.
Tiklīdz mazais princis bija palicis viens, viņš apskatījās visapkārt, bet apkārtni nepazina. Acīmredzot viņš atradās kādā Londonas nomalē — tas bija viss, ko viņš zināja. Viņš gāja "tikai uz priekšu, pats nezinādams, kurp. Drīz nami kļuva retāki un varēja sastapt visai maz gājēju. Puisēns nomazgāja nobrāztās kājas strautā, kas tecēja tajā vietā, kur patlaban atrodas Feringdonstrītā, drusku atpūtās un atkal devās ceļā. Beidzot viņš nonāca milzīgā, klajā laukā, kur patālu cita no citas stāvēja dažas mājas un vidū pacēlās liela baznīca. Princis "tūdaļ pazina šo baznīcu. Visapkārt tai bija sastatnes, pa tām kāpelēja amatnieki — baznīca tika pārbūvēta. Princis uzelpoja brīvāk, viņš domāja, ka tagad viņa mokas beigsies.
«Tā ir «Pelēko brāļu» vecā baznīca, kuru karalis, mans tēvs, atņēma mūkiem un atdeva nabaga bezpajumtes bērnu patversmei. Tagad to sauc par Kristus baznīcu,» princis domāja. «Protams, ka viņi labprāt palīdzēs sava labdara dēlam — jo vairāk tādēļ, ka šī labdara dēls tikpat nelaimīgs un atstāts kā "tie, kas atraduši vai kādreiz atradīs šeit pajumti.»