Pēc maza brīža princis nokļuva trokšņainā zēnu pūlī; tie skrēja, lēkāja, meta kūleņus, rotaļājās ar bumbu un citādi — vārdu sakot, priecājās, kā kuram patika, saceldami lielu troksni. Zēni visi bija vienādi ģērbti — tā, kā tolaik parasti ģērbās kalpotāji un mācekļi. Visiem galvā bija melnas, mazas cepurītes kā bļodiņas, no kurām nebija nekāda labuma, tādēļ ka tās bija pārāk mazas un neapsedza visu galvu, turklāt vēl diezgan neglītas. No cepurītes apakšas uz pieri krita apaļiski apcirpti mati. Uzvalka apkaklīte bija tāda kā garīdzniekiem. Zils kamzolis, kas sniedzās līdz ceļiem un cieši apkļāva stāvu, platas piedurknes, plata, sarkana josta, spilgti dzeltenas zeķes ar saitēm virs ceļiem un seklas kurpes ar lielām metāla sprādzēm — tāds bija viņu apģērbs. Viss kopā izskatījās diežgan neglīti.
Zēni tūliņ meta rotaļas pie malas un sastājās ap princi, kas ar viņam piemītošo cienību tos uzrunāja:
— Labie zēni, ejiet un sakiet savam priekšniekam, ka Edvards, Velsas princis, grib viņu satikt!
Atbilde uz šiem vārdiem bija skaļi smiekli. Viens zēns princim rupji uzkliedza:
— Vai tikai tu, skrandaini, neesi viņa augstības sūtnis?
Princis pietvīka dusmās un ar ierastu kustību ķēra pie
sāniem pēc zobena, kura tur nebija. Šo kustību puikas pamanīja, un viss bars no jauna sāka nevaldāmi smieties, bet viens uzsauca biedriem: