— Vai redzējāt, puikas? Ķēra pēc zobena kā īsts princis!
So joku atkal saņēma skaļiem smiekliem. Nabaga Edvards
lepni pacēla galvu:
— Es tiešām esmu princis, un jums, kas dzīvojat no karaļa — mana tēva — žēlastības, vajadzētu kaunēties pret mani tā izturēties.
Puikas smējās vai plīsdami. Zēns, kurš pirmais sāka runāt ar princi, uzsauca biedriem:
— Ei jūs, cūkas, vergi, liekēži, kas dzīvojat no viņa karaliskā tēva maizes! Ko stāvat, mutes atpletuši? Uz ceļiem, ātrāk visi uz ceļiem! Klanieties un godiniet viņa augsto personu un ķēnišķīgos kankarus!
Viss bars kliedzot un smejoties nokrita ceļos un ākstīdamies godināja princi. Princis dusmīgi paspēra tuvāko nost ar kāju.
— Se tev! — viņš lielās dusmās iesaucās. — Šodien tev pietiks! Rīt tu tiksi pakārts!
Tas jau vairs nebija joks! Tas jau nu bija par daudzi Smiekli uzreiz norima, un to vietā stājās niknums. Atskanēja balsis:
— Turiet viņu! Metiet dīķī! Velciet viņu uz dīķi! Kur suņi? Surp, Lāci! Surp, Hektor!
Tagad notika kaut kas neredzēts: plebeji pacēla roku pret Anglijas troņmantnieka svēto personu un rīdīja viņu ar suņiem!
Kad pienāca nakts, princis atkal atradās biezi apdzīvotā pilsētas daļā. Viņš bija sadauzīts, rokas tam bija asiņainas, skrandas notašķītas dubļiem. Viņš gāja arvien uz priekšu, arvien tālāk un tālāk, satriekts un nomocīts, aiz noguruma tik tikko vilkdams kājas. Tagad viņš vairs ne pie viena negriezās ar jautājumiem, jau iepriekš labi zinādams, ka tik un tā atbildi nedabūs, bet tiks vēl no jauna izlamāts. Viņš gāja, klusiņām atkārtodams: