— Atkritumu laukums … Atkritumu laukums … Ka tikai neaizmirstas. Ja man izdosies atrast šo vietu, kamēr es vēl spēju kustēties, — es esmu glābts. Viņa piederīgie, protams, neatteiksies aizvest mani uz pili un pierādīs, ka es neesmu viņu dēls. Beidzot taču mani pazīs, un tad es atkal atgūšu savas tiesības!
Laiku pa laikam viņam ienāca prātā, cik rupji ar viņu bija apgājušies «Kristus patversmes» audzēkņi, un viņš nodomāja:
«Kad es būšu karalis, es ne tikai došu viņiem patvērumu un maizi, bet katrā ziņā likšu viņus arī mācīt. Ar to vien nepietiek, ka cilvēks ir paēdis, vajag, lai prāts un sirds būtu izglītota. Tas man labi jāatceras, lai es to mācību, kuru šodien dabūju, neaizmirstu un manai tautai nebūtu jācieš. Tikai izglītība dara cilvēku cēlāku, māca viņu būt labam un līdzcietīgam.»
Laternas uz ielām dega vāji, sāka līt lietus, sacēlās vējš, iestājās auksta, nejauka nakts. Nabaga klaidonis princis, Anglijas troņmantnieks bez patvēruma, gāja tikai uz priekšu, arvien dziļāk ienirdams pilsētas netīro ieliņu labirintā, kur bija sablīvētas nabadzības un posta mītnes.
Pēkšņi kāds milzīga auguma piedzēries dienaszaglis sagrāba viņu aiz apkakles, iesaukdamies: