— Ak šitā! Atkal tu man blandies apkārt caurām naktīm un atgriezies mājās bez graša! Ja tā — sargies! Lai es neesmu Džons Kentijs, ja es tev visus kauliņus nesalaužu!
Princis izrāvās no žūpas rokām, neviļus riebumā nodrebi- nājās un iesaucās:
— Kā? Vai tiešām tu esi viņa tēvs? Paldies dievam, tagad es esmu glābts! Mēs abi aiziesim viņam pakaļ, un tā es atgriezīšos mājās.
— Kas par viņa tēvu? Es nezinu, ko tu ar to gribi teikt, bet to gan es tev tūdaļ pierādīšu, ka es esmu tavs tēvs…
— Ak, nejoko ar mani tā, nesmejies par mani! Ātrāk, ātrāk! … Es esmu sadauzīts, nomocīts, man vairs nav spēka ciest. Aizved ātrāk mani pie karaļa, pie mana tēva, un viņš tevi tā apbalvos, kā tu pat sapnī nevari iedomāties. Tici man! Es runāju patiesību, tīru patiesību! Sniedz man roku un izglāb mani! Es patiesi esmu Velsas princis!
Piedzērušais blandonis izbrīnā iepleta acis un, galvu kratīdams, norūca zem deguna:
— Skaties, puika pavisam sajucis, kā no trako mājas iznācis!
Viņš vēl ciešāk sagrāba princi aiz apkakles, izlamājās un, rupji smiedamies, piebilda:
— Vai nu esi jucis vai ne, gan mēs ar vecomāti atradīsim, kur tev tā mīkstākā vieta, — tas viens, kas tiesa!
Ar šiem vārdiem viņš aizvilka sev līdzi pārbiedēto princi, kas izmisis turējās pretim, un pazuda ar viņu kādā pagalmā, sajūsmināto salašņu skaļo smieklu pavadīts.