Palicis viens prinča kabinetā, Toms Kentijs nepalaida ga­rām izdevību aplūkot sevi spogulī un papriecāties par savām greznajām drēbēm. Viņš grozījās uz visām pusēm milzīgā spo­guļa priekšā un pagājās gar to vairākas reizes, mēģinādams atdarināt prinča augstmanīgo stāju. Viņš izvilka skaisto zo­benu, kas tam bija pie sāniem, palocījās, noskūpstīja asmeni un piespieda pie krūtīm. Pirms piecām vai sešām nedēļām Toms pats bija redzējis kādu augstdzimušu bruņinieku tā da­rām, kad tas atdeva godu Tauera priekšniekam, nododams viņa zināšanā lielos lordus Norfolku un Sariju[4], lai tos ieslodzītu cietumā. Tad Toms pacilāja dārgakmeņiem izrotāto dunci, kas viņam karājās pie jostas, aplūkoja istabas dārgo un smalko iekārtu, aptaustīja katru grezno krēslu. Viņam ienāca prātā, cik lepns viņš justos, ja Atkritumu laukuma zēnu bars kaut ar vienu aci redzētu viņu tagadējā krāšņumā. Būtu inte­resanti zināt, vai viņi ticēs, kad tas, mājās pārnācis, stāstīs savus brīnišķīgos piedzīvojumus, vai arī šaubīdamies nogrozīs galvas un vienkārši teiks, ka no visām tām pārspīlētām izdo­mām Toms ir sajucis prātā.