Tā pagāja kāda pusstunda, un Tomam sāka likties, ka princim sen jau vajadzēja būt atpakaļ. Viņš jutās vientuļš un drīz sāka vērīgi klausīties trokšņos, un ilgoties; skaistās lietas viņu jau vairs neinteresēja; viņam kļuva neomulīgi ap sirdi, pēdīgi uzmācās nemiers, tad bailes. Ja nu kāds ienāk un ierauga viņu prinča drēbēs, kad paša prinča nav, kas visu paskaidrotu? Varbūt viņu, Tomu, par šādu rīcību pakārs un pēc tam tikai izmeklēs viņa lietu? Sīs pasaules varenie jau, kā zināms, sīkumos spriež ātru tiesu. Zēna izbailes ar katru acumirkli pieauga. Drebēdams viņš klusītēm pavēra durvis uz priekšistabu, nolēmis skriet uzmeklēt princi un lūgt, lai tas aizstāv un atbrīvo viņu. Seši lepni ģērbti sulaiņi un divi jau- niņi pāži no augstas kārtas, skaisti kā taurenīši, uzlēca no savām vietām un zemu palocījās viņa priekšā. Toms žigli atlēca atpakaļ un aizvēra durvis.
— Ak, tie par mani smejas! Viņi aizies un apsūdzēs mani!' Kādēļ, kādēļ man vajadzēja šeit ienākt, sev par postu?!
Gluži vai prātu zaudējis aiz bailēm, viņš sāka skraidīt pa istabu, brīžiem ieklausīdamies un nodrebēdams pie katra mazākā troksnīša. Pēc brītiņa priekšistabas durvis atdarījās, un zīdā tērpts pāžs paziņoja:
— Lēdija Džeina Greja.
Durvis tūliņ atkal aizvērās, un Tomam pretim steidzās skaista, grezni ģērbta meitene, kas pusceļā pārsteigta apstājās un izbijusies jautāja: