— Kas tev kait, milord?
Toms aiz bailēm tik tikko elpoja, bet, saņēmis visus spēkus,, sacīja:
— Ak, apžēlojieties par mani! Es neesmu lords, es esmu tikai nabaga Toms x Kentijs no Atkritumu laukuma. Ļaujiet man sastapt princi, es jūs lūdzu! Viņš ir tik labs, es zinu, viņš man atdos manas skrandas un liks mani izlaist brīvībā. Ak, apžēlojieties par mani! Glābiet mani!
Zēns nokrita ceļos un izstiepa viņai pretim rokas, uzlūkodams meiteni lūdzošu skatienu. Meitene likās ļoti pārbijusies.
— Dieva dēļ, milord! Tu — uz ceļiem manā priekšā?
Izbailēs viņa izskrēja no istabas, bet Toms izmisumā nokrita uz grīdas, čukstēdams:
— Viss beigts! Esmu pazudis! Tūliņ viņi atnāks un mani sagrābs!
Kamēr Toms, aiz šausmām gandrīz vai pamiris, gulēja uz grīdas, pa pili izplatījās briesmīga vēsts.
Čukstot — jo pilī neviens nerunāja skaļi — to stāstīja sulainis sulainim, lordi lēdijām, baumas lidoja pa garajiem gaiteņiem, tika paziņots no stāva uz stāvu, no zāles uz zāli: «Princis sajucis, princis zaudējis prātu!»
Drīz ikvienā pils istabā, ikvienā marmora zālē varēja sastapt pūlīšos mirdzošus lordus, galma dāmas un lepni ģērbtus zemākus augstmaņus. Visi kaut ko uztraukti čukstēja cits citam, un ik sejā atspoguļojās skumjas. Bet te jau nāca kāds grezns galminieks, apstaigāja visus un svinīgi pavēstīja: