— KARAĻA VĀRDĀ! Piedraudot ar nāvi, aizliegts uzklausīt neprātīgās, nepatiesās baumas, tās apspriest, bet vēl mazāk izplatīt ārpus pils! Tāda ir karaļa griba!
Sačukstēšanās uzreiz apklusa, it kā šie cilvēki būtu kļuvuši mēmi.
Bet drīz atkal gaiteņos visgarām atskanēja balsis:
— Princis nāk! Lūk, princis!
Nabaga Toms, tik tikko vilkdams kājas, gāja gar galminieku rindām, kuri, viņam tuvojoties, pazemīgi nolieca galvas. Arī Toms mēģināja atbildēt uz viņu klanīšanos, mulsām, gurdām acīm bailīgi aplūkodams neredzēto apkārtni. Viņam gar abām pusēm, atbalstot zem rokas, lai viņa soļi būtu drošāki, gāja divi ievērojami augstmaņi, bet aiz viņiem galma ārsti un vairāki sulaiņi.
Pēkšņi Toms attapās grezni iekārtotā istabā un dzirdēja aiz sevis noklaudzam durvis. Svīta nostājās viņam aiz muguras. Netālu savā priekšā Toms ieraudzīja ļoti lielu un ļoti resnu cilvēku ar platu, izblīdušu seju un niknu sejas izteiksmi, kurš sēdēja pazviļus. Lielā galva bija gluži sirma — tāpat kā vaigu bārda, kas apņēma seju kā ietvarā. Viņa drēbes bija no dārgas drānas, bet jau novalkātas, vietām pat padilu- šas. Abas kājas viņam bija sapampušas, viena bija satīta un atradās uz spilvena. Iestājās klusums; visu galvas godbijībā noliecās šī cilvēka priekšā. §is drūmā izskata nekustīgais kroplis bija bargais Henrijs VIII. Viņš sāka runāt, un viņa sejas izteiksme kļuva maigāka: