— Nu, kā tev klājas, manu mīļo princi milord Edvard? Tu, kā stāsta, esot iedomājies izjokot mani, labo karali, savu tēvu, kurš tevi tik ļoti mīl un ir laipns pret tevi?
Nabaga Toms saņēma visus spēkus, lai dzirdētu un saprastu to, ko viņam saka. Bet, kad viņa auss uztvēra vārdus «mani, labo karali», viņš nobāla un kā aizšauts nokrita ceļos.
— Karalis! Pats karalis! Tagad es esmu pazudis! — viņš iesaucās, lūdzot pacēlis rokas.
Karali acīmredzot šie vārdi satrieca. Viņa skatiens apjukumā un izbailēs ilgi pētīja ceļos nometušos zēnu.
— Ak, es domāju, ka tās ir tikai muļķīgas baumas, bet baidos, ka tas tā nav, — viņš beidzot, dziļi vīlies, sacīja. Tad smagi nopūtās un mīlīgā balsī uzrunāja Tomu: — Nāc pie sava tēva, bērns, tu neesi vesels!
Tomam palīdzēja piecelties, un viņš, drebēdams pie visām miesām, bailīgi tuvojās viņa augstībai Anglijas karalim. Karalis abām rokām saņēma viņa galvu un kādu brīdi lūkojās viņa baiļu pārņemtajā sejā nopietnu, mīlestības pilnu skatienu, it kā meklēdams zīmes, pēc kurām varētu spriest, ka zēnam prāts atkal noskaidrojas. Tad viņš piekļāva pie krūtīm sprogaino galviņu un to maigi noglāstīja.
— Vai tu tiešām vairs nepazīsti savu tēvu, bērns? Nesāpini mani, saki, ka tu mani pazīsti! Tu taču mani pazīsti, vai ne?