— Pazīstu, tu esi mans bargais pavēlnieks, Anglijas karalis, lai dievs tevi sargā!
— Tā, tā … skaisti teikts! … Bet apmierinies … Kādēļ tu drebi? Tev neviens nedarīs pāri, te tevi visi ļoti mīl. Tagad tev jau labāk, vai ne? Ļaunais sapnis garām. Tagad tu zini,, kas esi, un vairs nesauksi sevi citā vārdā, kā tu nesen esot darījis, — vai ne?
— Augstība! Tici man, es tevi lūdzu! Es runāju tikai tīru patiesību, bargais kungs. Es esmu zemākais no taviem pavalstniekiem, dzimis ubags, un te iekļuvu gluži nejauši, kaut gan neesmu pie tā vainīgs. Es esmu jauns un vēl negribu mirt. Viena vārda pietiek, lai es būtu glābts! Ak, valdniek, saki šo vārdu!
— Mirt?… Nerunā tā, mīļo princi! Mieru, mieru tavai satrauktajai dvēselei! Tev nebūs jāmirst!
Līksmi iesaukdamies, Toms nokrita ceļos:
— Lai dievs tevi svētī, visžēlīgais karali, un lai viņš piešķir tev ilgu mūžu par svētību tavai tautai!
Tad viņš pielēca kājās un, pagriezies pret abiem augstmaņiem, kas viņu pavadīja, priekā starodams, sacīja:
— Jūs dzirdējāt? Es nemiršu! Pats karalis teica, ka es nemiršu!
Par atbildi visi klātesošie tikai zemu palocījās, taču neviens neteica ne vārda. Toms apjuka, viņa priecīgais saviļņojums uzreiz saplaka, un, bailīgi pagriezies pret karali, viņš jautāja: