— Vai tagad es varu iet?
— Aiziet? Protams, ja tu vēlies. Bet kādēļ tu negribi vēl brītiņu pabūt kopā ar mani? Kurp tu steidzies?
Toms nodūra acis un pazemīgi atbildēja:
— Es, kā liekas, esmu maldījies. Es domāju, ka esmu brīvs un varu atgriezties mājās, kur esmu dzimis un uzaudzis kā ubags un kur mani gaida māte un māsas. Es dzīvoju netīrā būdā, bet tā ir mana māja, kamēr visa šī greznība un spožums, pie kā neesmu pieradis… Ak, es lūdzu, augstība, atlaid mani!
Karalis klusēja, it kā kaut ko pārdomādams. Viņa sejā atspoguļojās skumjas un nemiers.
— Varbūt tikai šajā ziņā viņa prāts ir aptumšojies, — viņš beidzot noteica ar cerībām balsī. — Varbūt viņš citādi ir gluži vesels. Lai dievs dod! Ņemsim viņu pārbaudīt.
Un karalis jautāja Tomam kaut ko latīniski, uz ko Toms kaut kā atblidēja tajā pašā valodā. Karalis bija sajūsmināts un neslēpa to. Lordi un galma 'ārsti pasteidzās izteikt karalim savu prieku.
— Protams, atbilde gluži nesaskan aj viņa spējām un iegūtajām zināšanām, un tomēr tā liecina, ka viņa prāts nav pavisam aptumšojies, bet gan diemžēl slims … Ko jūs uz to sakāt, ser?
Ārsts, pie kura karalis griezās ar šo jautājumu, zemu palocījās un teica:
— Esmu pārliecināts, ka jūsu augstība spriež pareizi.
Karalim patika šie -uzmundrinošie vārdi no tāda vīra mutes, kurš šo lietu labi pārzināja, un viņš jautrāk teica: