— Nu, tagad klausieties visi: izdarīsim vēl mazu pārbaudi.
Viņš uzrunāja Tomu franču valodā. Brīdi zēns cieta klusu, apjucis no tik daudziem uz viņu vērstiem skatieniem, tad beidzot bikli teica:
— Nedusmo, augstība … So valodu es neprotu.
Karalis smagi atslīga spilvenos. Klātesošie piesteidzās pie
viņa, bet viņš atraidīja tos ar rokas mājienu un sacīja:
— Nekas… Tas ir tikai acumirkļa nespēks, nekas vairāk. Paceliet mani! Tā, tā diezgan. Nāc pie manis, mans bērns, liec savu nabaga slimo galvu tēvam uz krūtīm un nomierinies! Tu drīz būsi vesels, šīs iedomas drīz pāries. Nebīsties, tu drīz būsi vesels!
Tad viņš griezās pie galminiekiem, un viņa labsirdīgā sejas izteiksme pēkšņi kļuva barga, bet acīs laistījās dusmu zibeņi, kad viņš teica:
— Klausieties, jūs visi! Mans dēls ir vājprātīgs, bet tas drīz pāries. Visam iemesls ir lielā mācīšanās un sēdēšana istabā. Tūliņ atstāt grāmatas un skolotājus! Gādājiet veselīgas izpriecas, lai viņš rotaļājas svaigā gaisā, un viņš drīz būs vesels. Sekojiet, lai tas tiktu izpildīts!
Karalis piecēlās sēdus spilvenos un enerģiski turpināja:
— Nav šaubu, viņš ir jucis, bet viņš ir mans dēls un Anglijas troņmantnieks. Vai nu ar veselu prātu, vai vājprātīgs — viņš tomēr valdīs! Tad klausieties tālāk un paziņojiet citiem: katrs, kas kaut ar vārdu pieminēs viņa slimību, tiks uzskatīts par musinātāju un kā valsts noziedznieks tiks pakārts! … Dodiet man dzert… es degu… Sī nelaime mani galīgi nomākusi.