Aiznesiet kausu! … Paceliet mani! … Tā, tā. Vājprātīgs, jūs sakāt? Kaut arī tūkstošreiz vājprātīgs, viņš tomēr paliek Velsas princis, tāda ir mana griba — karaļa griba. Vēl šodien pat, kā pēc senā paraduma pienākas, viņš tiks apstiprināts šajā augstajā godā. Milord Hertford, rūpējie­ties par ceremoniju!

Viens no galminiekiem nometās uz ceļa karaļa guļvietas priekšā un teica:

—   Jūsu augstībai zināms, ka Anglijas galma maršals ieslodzīts Tauerā. Ieslodzītajam neklājas …

—   Klusē! Neapvaino manu dzirdi ar šo ienīsto vārdu! Vai tiešām šis cilvēks dzīvos mūžīgi? Kas uzdrošinās preto­ties manai gribai? Vai gan nāksies atcelt prinča kronēšanu tikai tādēļ, ka man nav galma maršala, kurš nebūtu apvai­nots nodevībā un varētu izdarīt šo ceremoniju? Zvēru pie vis­spēcīgā, tas nav paciešams! Paziņo manam parlamentam, ka rīt līdz saules lēktam es gaidīšu spriedumu Norfolkam, ci­tādi — vai tiem! — viņi dārgi maksās par savu nepaklau­sību.

—   Karaļa griba — likums! — lords Hertfords teica, pie­celdamies un nostādamies agrākā vietā.

Dusmu sārtums lēni nozuda no karaļa sejas.

—   Noskūpsti mani, mans bērns! — viņš griezās pie dēla. — Tā … No kā tu baidies? Vai tad es neesmu tavs mīļais tēvs?