— Tu esi pārāk labs pret mani, necienīgo, visžēlīgais un visvarenais valdniek! Es to saprotu un jūtu. Bet… bet… man ir sāpīgi, ka varbūt manis dēļ tiks paātrināta kāda cilvēka nāves stunda un …
— Ak tāds tu man vienmēr esi! Tiesa, tavs prāts ir cietis, tomēr sirds tev tikpat līdzcietīga un laba. Bet šis hercogs stāv tev ceļā. Es gribu viņa vietā iecelt citu, kurš savu augsto amatu neaptraipītu ar nodevību. Aizmirsti viņu, mans bērns, un nemoki vairs savu slimo galviņu ar tādām domām!
— Bet es taču nebūšu tas, kas pasteidzinās viņa nāvi, augstība? Vai viņam vēl ilgi atliktu ko dzīvot, ja nebūtu šī gadījuma?
— Nedomā vairs par viņu, mans bērns, viņš nav tā cienīgs. Noskūpsti mani vēlreiz un ej paskraidi un papriecājies!" Mana kaite mani nomoka. Es esmu noguris un gribu atdusēties. Ej līdzi savam tēvocim Hertfordam un pavadoņiem un atnāc atkal, kad būšu atspirdzis.
Toms gluži nomākts izgāja lordiem līdzi. Karaļa pēdējie vārdi galīgi izgaisināja viņa lolotās cerības — tikt brīvībā. Un atkal viņš izdzirda apslāpētus čukstus: «Princis nāk! Tas- ir viņš — princis!»
Ejot gar noliekušos grezni tērpto galminieku rindām, Toma sirds sažņaudzās arvien vairāk. Tagad viņš bija pārliecinājies, ka ir gūsteknis un viņam, nabaga nespēcīgam, atstātam princim, uz visiem laikiem jāpaliek šajā apzeltītajā sprostā, ja vien pats dievs par viņu neapžēlosies un neatdos viņam brīvību.