Un, lai arī kurp viņš pagrieztos, pastāvīgi viņa acu priekšā rēgojās slavenā hercoga Norfolka nocirstā galva, pazīstamā seja un acis, kas, kā viņam likās, pārmetoši viņu uzlūkoja.
Cik skaisti bija viņa agrākie sapņi, bet cik briesmīga īstenība!
VI nodaļa TOMS TIEK APMĀCĪTS
Toms tika novests parādes zālē un nosēdināts krēslā. Taču viņš jutās ļoti neveikli, sēžot visu šo ievērojamo augstmaņu klātbūtnē, kuri pie tam bija daudz vecāki par viņu un augstas kārtas. Viņš gan lūdza tos apsēsties, bet viņi tikai godbijīgi palocījās vai nomurmināja kādu atvainošanos un palika tāpat stāvot. Kad Toms uzstāja, lai viņi apsēžas, viņa «tēvocis» grāfs Hertfords iečukstēja viņam ausī:
— Lūdzu, milord, nepastāvi pie sava! Viņiem neklājas sēdēt tavā klātbūtnē.
Sajā brīdī pieteica lordu Sentdžonu. Tas ienācis palocījās pret Tomu un sacīja:
— Mani sūta viņa augstība karalis sevišķā uzdevumā. Vai jūsu karaliskajai augstībai nelabpatiktos atlaist visus klātesošos, izņemot milordu grāfu Hertfordu?
Redzēdams, ka Toms ir apjucis un nezina, ko darīt, Hertfords atkal viņam iečukstēja un paskaidroja, ka viena rokas mājiena pietiek, viņš var arī nerunāt, ja nevēlas. Kad svīta bija atstājusi zāli, lords Sentdžons teica: