— Es jūs lūdzu, lēdijas, ja jūs viņa augstības rīcībā pamanāt kādas dīvainības, neizrādiet to! Nebrīnieties arī par viņa aizmāršību, diemžēl tas tagad ar viņu bieži notiek — pat tīrā nieka dēļ.
Pa to laiku lords Sentdžons iečukstēja Tomam:
— Es jūs lūdzu, ser, neaizmirstiet viņa augstības gribut Mēģiniet atcerēties, ko varat, un izliecieties, ka atceraties pat to, ko nevarat! Neļaujiet princesēm nojaust, ka esat kļuvis citāds! Jūs zināt, cik ļoti viņas jums pieķērušās, tādēļ velti neapbēdiniet. Kā pavēlēsiet, ser, — vai lai mēs ar jūsu tēvoci aizejam vai paliekam?
Toms ar rokas mājienu un klusiem vārdiem lūdza tos palikt. Viņš jau mazliet bija apradis ar savu stāvokli, pie tam neliekuļotā vientiesībā bija cieši apņēmies izpildīt karaļa gribu, cik labi varēdams.
Tomēr, nelūkojoties uz visu piesardzību, princešu saruna ar troņmantnieku drīz pieņēma diezgan bīstamu virzienu. Toms ne vienu reizi vien jau bija gatavs sevi nodot un atteikties no grūtās lomas, ko viņš bija uzņēmies. Taču vienmēr viņu izglāba princeses Elizabetes apbrīnojami smalkais takts vai arī vērīgo lordu viens otrs it kā nejauši laikā teikts vārds. Reiz mazā lēdija Džeina Tomu gluži apmulsināja.
— Vai jūs šodien apmeklējāt viņas augstību karalieni, mi- lord? — viņa jautāja.
Toms apjuka, vilcinājās un jau nolēma atbildēt uz labu laimi, kad lords Sentdžons ar veikla galminieka apķērību, kurš pieradis dažādi izlocīties grūtākos gadījumos, steidzīgi atbildēja viņa vietā: