— Kā ne, milēdij, un, runājot par viņa augstības karaļa veselības stāvokli, viņas augstība karaliene princi ļoti uzmundrināja — vai ne tā, milord?
Toms apjucis nomurmināja kaut ko piekrītošu, juzdams, ka pamati zem kājām sāk grīļoties.
Kad saruna skāra karaļa pavēli uz laiku pārtraukt Toma mācības, lēdija Džeina iesaucās:
— Cik žēl! Jums bija tik labas sekmes! Tikai nebēdājieties daudz, tas jau nebūs uz ilgu laiku! Katrā ziņā jūs vēl paspēsiet kļūt tikpat izglītots un lielisks valodu pratējs kā jūsu tēvs.
— Mans tēvs! — gluži aizmirsies Toms laida vaļā. — Tēvs jau pat angļu valodu lāgā neprot, tā ka dažreiz varbūt tikai cūkas aizgaldā saprot, ko viņš grib teikt, bet citās zinībās…
Sajā acumirklī puisēns uztvēra lorda Sentdžona brīdinošo skatienu, aprāvās pusvārdā, nosarka un klusā balsī skumji nobeidza:
— Man atkal ir nelabi — domas jūk… Es patiesi negribēju sacīt nekā apvainojoša par viņa augstību karali.
— Ak, milord! — princese Elizabete sacīja, godbijīgi, bet maigi saņemot abās plaukstās «brāļa» roku. — Neuztraucieties, jūs neesat vainīgs — visam par iemeslu jūsu slimība.
— Cik maigi tu proti mierināt, skaistā lēdija! Sirds dzen mani tev pateikties, ja iedrošinos tā sacīt, — Toms izjusti sacīja.