Reiz nebēdne lēdija Džeina izmeta pret Tomu kādu vienkāršu teikumu grieķu valodā. Arī šoreiz Elizabetes asajam skatienam nepalika apslēpts Toma bālais vaigs, kas liecināja, ka bulta nav trāpījusi mērķi, un viņa gluži mierīgi atbildēja Toma vietā labskanīgā grieķu valodā un tūliņ novadīja sarunu uz citām lietām.
Tālāk sarunas turpinājās patīkami un diezgan gludi. Zemūdens akmeņi un sēkļi gadījās arvien retāk. Toms sāka arvien vairāk iedzīvoties savā jaunajā lomā, redzot, ar kādu mīlestību un uzmanību viņam palīdz izpīties no sarežģījumiem. Kad sarunā noskaidrojās, ka meitenes vakarā viņu pavadīs uz banketu pie lordmēra[5], zēnam no prieka tik tikko sirds neizlēca no krūtīm, un viņš atvieglots uzelpoja, zinot, ka nebūs viens svešu ļaužu vidū, kamēr stundu agrāk jau doma vien -par princesēm būtu piepildījusi viņa sirdi ar šausmām.
Abi lordi, Toma sargeņģeļi, nebūt neguva no šīs satikšanās tādu iepriecinājumu kā pārējie sarunas biedri. Viņi abi jutās tādu cilvēku lomā, kuriem liels kuģis jāizvada pa šauru, bīstamu vietu. Visu laiku viņi pavadīja sasprindzinātā uzmanībā un nepavisam nesajuta savu uzdevumu kā kādu bērnu spēli. Tāpēc, kad princešu apmeklējums tuvojās beigām un princim pieteica lordu Gilfordu Dadliju, cienījamie lordi juta, ka viņu veiklība un apķērība šodien jau pietiekami pārbaudīta.