Arī paši viņi nejutās vairs spējīgi no jauna sēsties kuģī un vēlreiz doties bīstamajā ceļojumā, tāpēc viņi Tomam godbijīgi deva padomu atvainoties un atraidīt lordu, ko Toms arī ar prieku darīja un nemaz nepamanīja vieglu vilšanās mākonīti lēdijas Džeinas sejiņā, kad viņa dzirdēja, ka spīdošais jaunais galmi­nieks netiks pieņemts.

Kādu brīdi valdīja neveikls, nogaidošs klusums, bet Toms

nesaprata, kas par lietu. Viņš paskatījās uz lordu Hertfordu, kas viņam deva kādu mājienu, bet Toms atkal nekā nesaprata. Apķērīgā lēdija Elizabete arī šoreiz viņu izglāba. Viņa graciozi palocījās un sacīja:

—   Vai tagad mans brālis princis mums neatļaus aiziet?

—   Esmu gatavs atļaut lēdijām visu, kas vien tām tīk, lai gan atzīstos, ka labāk izpildītu, cik vien manos vājos spēkos, jebkuru citu lūgumu nekā šo, kas man laupa viņu apburošo sabiedrību. Palieciet veselas, lēdijas! Lai dievs jūs sargā! — Toms sacīja un neviļus pie sevis nosmīnēja: «Ne velti esmu, grāmatas lasot, mitis prinču starpā un ielocījis savu mēli iz­smalcinātā un galantā runā!»

Kad dižciltīgās meitenes bija aizgājušas, Toms ar nogu­rušu izskatu griezās pie saviem aizgādņiem:

—   Bet tagad, milordi, vai jūs man neatļausiet noiet kādā kaktā un atpūsties?