Viņš bieži sasauca bērnus kopā un paslepeni mācīja viņus uz labu. Endrū tēvs iemācīja Tomam arī lasīt, rakstīt un mazliet latī­niski. Viņš A labprāt būtu mācījis arī Kentiju meitenes, taču tās atteicās, baidīdamās no draudzenēm, kuras, pats par sevi saprotams, izsmietu viņas par tādu nepiedienīgu gudrību.

Viss Atkritumu laukums bija gluži tāds pats lapseņu midze­nis kā nams, kurā mita Kentiju ģimene. Dzeršana, lamuvārdi, kaušanās un ķildas te pastāvīgi atkārtojās caurām naktīm, bieži vien līdz rīta gaismai. Pārsista galva bija tikpat parasta lieta kā bads. Un tomēr Toms nebija nelaimīgs bērns. Tiesa, rei­zēm viņam gāja ļoti plāni, bet to viņš nesajuta; citiem At­kritumu laukuma bērniem neklājās labāk, un Toms domāja, ka tam tā jābūt. Vakaros, kad zēns atgriezās tukšām rokām, viņš jau zināja, ka vispirms tēvs viņu lamās un sitīs un pēc tam viņu grābs rokā ļaunā vecāmāte; zināja, ka naktī, kad visi būs aizmiguši, viņa māte, kas pati cieta badu, tumsā pie­nāks un klusām pabāzīs viņam sakaltušu maizes garozu vai kādas druskas, ko atrāvusi no savas mutes un paglabājusi vi­ņam, nelūkojoties uz to, ka jau dažu labu reizi vīrs viņu bija pieķēris pie tāda veida nodevības un nesaudzīgi sitis.