—   Pavēliet, jūsu augstība, mūsu pienākums ir paklausīt, — lords Hertfords sacīja. — Bez tam jums jau arī nemaz nebūtu par ļaunu atdusēties, jo vēlāk jādodas uz banketu Sitijā.

Lords Hertfords pieskārās zvanam. Tūliņ parādījās pāžs, kuram tika pavēlēts pasaukt seru Viljamu Herbertu. Sis džentlmenis nekavējās ierasties un aizveda Tomu citās telpās. Tur nonācis, Toms pirmām kārtām sniedzās paņemt no galda kausu ar ūdeni, bet viscaur samtā un zīdā tērpts sulainis sa­tvēra to pirmais, nometās uz viena ceļa un pasniedza viņam kausu uz zelta paplātes.

Nogurušais gūsteknis bezspēcīgi atslīga krēslā un bailīgi, it kā atļauju lūdzot, palūkojies uz savu svītu, gribēja noaut kurpes, bet te jau cits zīdā un samtā tērpts mocītājs krita ce­ļos un pasteidzās to izdarīt viņa vietā. Toms vēl divas trīs reizes mēģināja rīkoties pats, bet, pārliecinājies, ka viņam to neatļauj, smagi nopūties, padevās savam liktenim.

—   Brīnums, kā gan viņi neuzņemas arī elpot manā vietā, — viņš nomurmināja.

Tomam uzvilka rīta kurpes un greznu mājas tērpu; tad viņš atgūlās atpūsties, bet aizmigt nevarēja. Galvā jaucās smagas domas, un istaba bija pilna ļaužu. Aizdzīt uzbāzīgās domas viņš nevarēja — tās viņu neatstāja; aizsūtīt projām uzbāzīgos ļaudis viņš neprata, un viņi to neatstāja, lai gan kā Tomam, tā viņiem pašiem tas bija nepatīkami.