Pēc tam kad Toms bija aizgājis, cienījamie lordi, viņa aiz* bildņi, palika divi vien. Kādu brīdi viņi staigāja pa istabu, kratīdami galvas un nogrimuši dziļās domās. Lords Sentdžons pirmais pārtrauca klusumu.
— Atklāti runājot, milord, ko jūs par visu to domājat? — viņš jautāja.
— Ko tad te lai domā? Lieta ir skaidra. Karalis ilgi vairs nedzīvos, un mans māsasdēls ir jucis prātā. Vājprātīgs nāks uz troņa un valdīs. Lai dievs sargā Angliju — tai vajadzēs viņa žēlastības.
— Tā jau nu gan liekas. Bet… vai jums nerodas šaubas,; ka … ka…
Lords Sentdžons sastomījās un apklusa. Acīmredzot viņš-: gribēja runāt par kādu ļoti kutelīgu jautājumu. Lords Hertfords nostājās sarunu biedra priekšā un ar savu gaišo, atklāto skatienu cieši pavērās viņam sejā:
— Turpiniet, milord, mēs te esam vieni, neviens mūs nenoklausīsies. Šaubas — par ko?
— Ticiet, milord, man ļoti grūti izsacīties un vēl tādam tuvam radiniekam, kāds jūs esat viņa augstībai. Jau iepriekš lūdzu piedošanu par saviem vārdiem, bet — vai tas neliekas savādi, ka slimība tā uzreiz spēja gluži pārvērst viņa kustības un izturēšanos? Ar to es negribu sacīt, ka viņa runa un stāja būtu mazāk karaliskas, un tomēr kādā niekā, kādā kustībā tās, ir citādas nekā agrāk. Vai nav savādi, ka viņa neprāts uzreiz tam izdzēsis no atmiņas pat tēva vaibstus, ka viņš tā uzreiz aizmirsis paražas un goda parādījumus, kas viņam no apkārtējiem pienākas, un ka viņš, paturot atmiņā latīņu valodu, tajā pašā laikā aizmirsis franču un grieķu valodas?