Nē, Toms nebūt nebija nelaimīgs, viņš pavadīja laiku pat diezgan jautri, sevišķi vasarā. Viņš lūdzās dāvanas tikai tik daudz, lai izbēgtu pērienam, jo likumi pret ubagošanu toreiz bija ļoti stingri un par to bargi sodīja. Lielāko tiesu laika viņš pavadīja, klausoties Endrū tēva brīnišķīgos nostāstus un pasakas par milžiem un lauvām, par pundurīšiem un burvjiem, par apburtām pilīm, par lepniem prinčiem un karaļiem. Zēna galva bija visu šo brīnumu pilna, un bieži naktīs, guļot tumsā uz cietiem, smirdošiem salmiem piekusis, izsalcis un sasists, viņš aizmirsa sāpes un bēdas, domās aizlidodams uz krāšņajām pilīm, kur dzīvoja izlutināti prinči. Pamazām viņu sagrāba kādas ilgas, kas to neatstāja ne dienu, ne nakti, — kaut jel reizi redzēt pašam savām acīm īstu princi! Viņš mēģināja par to ierunāties saviem biedriem, Atkritumu laukuma puikām, bet tie viņu izsmēja un ņirgājās tik nežēlīgi, ka Toms nekad un nevienam par to vairs neieminējās.
Viņš bieži lasīja garīdznieka vecās grāmatas un lūdza labo vecīti izskaidrot nesaprotamās vietas. Pamazām lasīšana un iemīļotie sapņu tēli viņu gluži pārvērta. Tie bija tik skaisti, ka viņš sāka kaunēties no savām netīrajām skrandām, viņam radās vēlēšanās ģērbties tīrāk un labāk. Viņš gan kā agrāk labprāt spēlējās dubļos, taču tagad, skalojoties un plunčājoties Temzā, viņš to nedarīja vienīgi prieka pēc, bet arī tādēļ, ka varēja tur nomazgāties.