Ar laiku grāmatās lasītais un sapņi par karaļu dzīvi tā savaldzināja zēna fantāziju, ka nemanot viņš pats sevi iedomājās prinča lomā. Viņa kustības un valoda kļuva dīvaini cienīga un svinīga, par ko viņa biedri, citi puikas, ļoti brīnījās un sajūsminājās. Viņa ietekme uz Atkritumu laukuma jauno paaudzi pieauga ar katru dienu, un drīz vien citi bērni sāka uz viņu skatīties ar apbrīnas pilnu bijību kā uz augstāku būtni. Viņš taču tik daudz zināja, darīja un runāja tādas brīnišķīgas lietas! Viņš bija tik gudrs un izglītots! Toma vārdi, Toma izdarības bija visu mutē. Bērni steidzās tās atstāstīt vecākiem cilvēkiem, un drīz vien arī pieaugušie ieinteresējās par Tomu Kentiju un sāka skatīties uz viņu kā uz apbrīnojami apdāvinātu, kā uz brīnumbērnu. Pieaugušie nāca pie viņa pēc padoma un bieži brīnījās par to, cik gudri un asprātīgi viņš atbildēja. Tā visi, kas vien Tomu pazina, turēja viņu par īstu varoni, vienīgi mājinieki neredzēja viņā nekā sevišķa.
Drīz vien zēns bija noorganizējis sev īstu karaļa galmu. Viņš pats, protams, bija princis, bet viņa draugi tēloja miesassargus, kambarkungus, galminiekus, lordus un lēdijas, un karaļa ģimenes locekļus. Katru rītu neīstais princis tika apsveikts ar sevišķu ceremoniālu, ko Toms bija izlasījis kādā no savām grāmatām; katru dienu svarīgas viņa iedomātās valsts lietas tika apspriestas karaliskajā padomē; katru dienu māņu princis deva pavēles iedomātiem karapulkiem, flotei un apgabalu pārvaldniekiem.