Tad māņu princis skrandās devās savās parastajās gaitās saubagot dažus fārtingus; atgriezies mājās, krimta savu sakaltušo garozu, saņēma parastos belzienus un lamas un sapņos, izstiepies uz satrunējušiem salmiem, izbaudīja savas iedomātās varas saldumu.
Pa to laiku Toma karstā vēlēšanās — kaut reizi redzēt savām acīm īstu princi — ne tikai nebija zudusi, bet pieauga no dienas dienā, nedēļu pēc nedēļas, tā ka beidzot nomāca visu citu un kļuva par viņa dzīves vienīgo sapni.
Kādā janvāra dienā Toms kailām kājām, nosalis, kā parasti, klejoja ubagodams un jau vairāk stundu no vietas blandījās pa Misingleinas un Litlīstčīpas apkaimi, ar skaudību lūkodamies pārtikas veikalu logos un sapņodams par kairinošajiem speķa pīrādziņiem un citiem lieliskajiem gardumiem, kas tur bija izlikti garāmgājēju kārdināšanai. Visi šie gardumi viņam likās pieejami tikai eņģeļiem — mazākais, tā viņš varēja spriest no smaržas, jo' nekad vēl viņam nebija uzsmaidījusi laime tos nogaršot. Līņāja sīks, auksts lietutiņš, diena bija drūma, apmākusies, miglaina. Novakarē Toms pārnāca mājās tik noguris, izmircis un izsalcis, ka pat tēvs un vecāmāte viņu pažēloja — pa savai paražai, protams, — un, pamielojuši viņu ar krietnu belzienu mugurā, aizdzina gulēt.