Trevelians (kas toreiz Džordžu pazina kā Džordžiņu) teica: — Varu derēt, ka tu esi nobijies.

— Neesmu vis, — Džordžs atbildēja. Tad uzticēdamies: — Manējie sagādājuši žūksni iespiedlokšņu uz tualetes galdiņa manā istabā, un, kad atgriezīšos mājās, es viņiem lasīšu priekšā.

Trevelians teica: — Mans tēvs nemaz nav uztraucies.

Trevelians vecākais gandrīz septiņus gadus bija nostrādājis par metalurgu uz Diporijas, kas viņam tuvākajā apkārtnē sagādāja augstu sociālo stāvokli, kaut arī darbu bija pametis un atgriezies uz Zemes. Viņš vēlāk paskaidroja: ja būtu palicis uz Diporijas, tur būtu jāpaliek arī viņa bērniem. Pēc tēva atgriešanās uz Zemes viņa bērni varēja nokļūt visur, pat uz Novijas.

Strupais Trevelians šo jautājumu bija cilājis jau sen. Pat pirms Lasīšanas Dienas viņa sarunas vijās ap bezrūpīgi radušos pārliecību, ka viņa nākamās mājas būs uz Novijas.

Džordžs, pretstatā savai necilībai, citu nākotnes spožuma nomākts, bija spiests kareivīgi aizstāvēties. — Arī mans tēvs ne¬maz nav uztraucies. Viņš tikai grib dzirdēt, kā es lasu, jo zina, ka es lasīšu labi. Es domāju, būs labāk, ja tavs tēvs tevi nemaz nedzirdēs, jo viņš zina, ka tev nekas nesanāks.