— Man sanāks gan. Lasīšana nav nekas. Uz Novijas es nolīgšu cilvēkus, kas man lasīs priekšā.

— Tāpēc, ka tu nespēsi lasīt pats, jo esi stulbs.

— Tad kādā veidā es nokļūšu uz No¬vijas?

Un Džordžs, piespiests pie sienas, at¬cirta: — Kur ir zvanīts, ka nokļūsi uz Novijas? Varu derēt, ka tu nekur netiksi.

Strupais Trevelians nosarka: — Es ne¬būšu cauruļvadu montētājs kā tavs ve- j cais.

— Ņem šos vārdus atpakaļ, tu — ciet- i pauri.

— Ņem tu tos atpakaļ.

Viņi stāvēja aci pret aci, negribēdami r i kauties, bet atviegloti, ka beidzot šajā sve^ šajā vietā atraduši pazīstamu nodarbo¬šanos. Pārējie bērni satraukti pulcējās apkārt.

Un tad viss beidzās, atskanēja skaļa sie¬vietes balss no sabiedriskā sakaru mezgla. Iestājās acumirklīgs klusums.

— Bērni, — teica balss, — mēs izsauk¬sim jūsu vārdus. Kad katru izsauks, viņam vai viņai jāiet pie viena no vīriem, kas gaida gar malējām sienām. Vai jūs viņus redzat? Viņiem mugurā ir sarkans formas tērps, tā ka tos viegli varēs at¬rast. Meitenes ies pa labi. Zēni — pa kreisi. Tagad paverieties apkārt un ievē¬rojiet, kurš no vīriem sarkanā jums ir vistuvāk. .

Džordžs ar skatienu atrada savējo un i gaidīja, līdz izsauks viņa vārdu. Viņš nebija iepazīstināts ar alfabēta dīvainībām, un laiks, līdz nonāca pie viņa vārda, kļuva. mokoši garš. Bērnu pulciņš dila; MM mazas urdziņas viņi aizplūda pie katr^» sarkanā tērptā pavadoņa.