Kad beidzot tika izsaukts Džordžs Platens, atvieglojumu pārmāca patiess prieks, ka Strupais Trevelians vēl jopro¬jām neizsaukts stāv savā vietā.

Džordžs aiziedams pār plecu uzsauca:

— Ei, Strupais, varbūt viņi tevi nemaz negrib.

Sis jautrības brīdis ātri pagaisa. Viņš tika iebīdīts rindā un vadīts lejup pa kori¬doriem svešu bērnu pulkā.

Viņiem iedeva mazas papīra lapiņas, ko, kā tika paskaidrots, vajadzēja patu¬rēt. Džordžs ziņkārīgi aplūkoja savējo. Dažāda lieluma mazas, melnas zīmes. Viņš zināja, ka tie ir iespiedburti, bet kā no ļ tiem var izveidot vārdus? Viņš nespēja iedomāties.

Atkal izsauca vārdus, un Džordžs tens bija trešais.

Viņš iegāja lielā istabā, kas bija pilni biedējošu instrumentu ar spiedpogām stikla paneļiem priekšā. Pašā centrā at¬radās rakstāmgalds, un aiz tā sēdējai vīrs, acīm kavēdamies pie papīriem, kas| bija sakrauti viņa priekšā.

Viņš vaicāja: — Džordžs Platens?

— Jā, ser, — Džordžs izdvesa trīsošai čukstā. Gaidīšana un staigāšana šurp unļ turp viņu nervozēja. Viņš vēlējās, kauti viss jau būtu beidzies.

Vīrs aiz galda teica: — Es esmu doktors Loids, Džordž. Kā jūties?

Doktors runādams nepacēla skatienu. Likās, viņš šos vārdus atkārtojis vēl' un vēlreiz un viņam nemaz vairs nevajag skatīties.